Mārtiņš Jurkāns: liela daļa no tā, ko vari paveikt, atrodas galvā
Taču powerlifting nav tikai sports - tas ir arī savstarpējs atbalsts, draudzība, kopiena, kur visi ir savējie: "Šie drausmīgie buļļi ir ļoti sirsnīgi cilvēki. Visi ir lielākie draugi gan pirms, gan pēc sacensībām, gan sacensību laikā. Viens otram izpalīdz, ja kaut kas ir aizmirsies, tad aizdod ekipējumu, palīdz to uzvilkt. Baigi forši!" par spēka trīscīņu pilsētas informācijas portālu tīklam Pilseta24.lv intervijā stāsta Latvijas junioru čempions un vairāku rekordu īpašnieks Mārtiņš Jurkāns.
Kas ir spēka trīscīņa jeb powerlifting?
Spēka trīscīņa sastāv no trim dažādām disciplīnām, kurās ietverti vingrinājumi, kas pierāda lielāko muskuļu spēku. Šīs disciplīnas ir pietupiens ar svaru stieni uz muguras, stieņa spiešana guļus un vilkme no zemes.
Kāpēc tieši šie trīs vingrinājumi? Vai tie ir visoptimālākais rādītājs par cilvēka kopējo ķermeņa spēku?
Es nemācēšu pierādīt savu apgalvojumu pareizību, bet tie ir vieni no vingrinājumiem, kas tiešām pierāda visa ķermeņa spēku, nevis tikai kādas ķermeņa daļas spēku. Tu nevari būt labs šajā sporta veidā, ja kāda no atsevišķajām disciplīnām iet ļoti švaki.
Pats biežāk lieto latvisko nosaukumu "spēka trīscīņa" vai anglisko "powerlifting"?
Pārsvarā lietoju "spēka trīscīņa", starp saviem tautiešiem, jo tad principā visiem uzreiz ir skaidrs, par ko ir runa, bet "powerlifting", manuprāt, izklausās vienkāršāk.
Kurš no šiem trim vingrinājumiem ir tehniski sarežģītākais. Viedoklis par to droši vien variē no cilvēka uz cilvēku.
Katram vingrinājumam jāpiekopj sava tehnika, bet personīgi man tas vienmēr ir bijis pietupiens. Ir bijuši pāris negadījumi, kad stienis noslīd no muguras un paliek karājoties tikai uz rokām. Esmu sacensībās arī kritis ar visu stieni. Ar pārējiem vingrinājumiem sacensībās nekas tāds nav noticis. Katrs vingrinājums prasa savu atdevi.
Kurš pašam vislabāk patīk, vai vislabāk padodas?
Vislabāk patīk tas, kur vislabāk iet. Tā ir vilkme, kur esmu vilcis par savu ķermeņa masu vairāk nekā četrreiz lielāku svaru.
Viens no retajiem Latvijā. Powerliftinga popularitāte ir stabila, aizvien ar šo sportu izvēlas nodarboties jauni interesenti. Kas, Tavuprāt, piesaista jaunus entuziastus trīscīņai?
Es negribu noniecināt nevienu citu sporta veidu, bet šis ir viens no tiem, kas gan ļoti labu fizisko sagatavotību, gan arī stratēģiju. Nevar iet un uz dullo celt stieni, likt svarus. Ir jāsaprot sava celtspēja, jāapzinās savas robežas un jāizdomā, kā šo spēku sadalīt, lai sasniegtu vislabāko rezultātu.
Powerliftinga aizsākumi Latvijā datējami jau ar astoņdesmito gadu sākumu. Tagad sporta veids pacelts citā līmenī tīri no organizatoriskā viedokļa. Ko vari teikt par spēka trīscīņas sacensību organizāciju tajā laikā, kad vēl piedalījies sacensībās? Viss kārtībā, vai vēl kur augt?
Negribētu teikt, ka kādreiz sacensības bijušas slikti organizētas, bet, godīgi runājot, ar katrām sacensībām vadīšana un organizēšana ir stipri augusi. Tāpat "Spēka Pasaules" organizētajās sacensībās reizi pusgadā vai reizi gadā tiek ieviests kaut kas jauns. Pēdējo reizi, kad piedalījos sacensībās, kluba mājaslapā bija iespēja vērot tiešraidi no sacensībām, tika veidotas intervijas ar sportistiem. Viss tiek padarīts nedaudz interesantāks ne tikai pašiem sportistiem, bet arī skatītājiem.
Vai cilvēki ir informēti par tādu sporta veidu kā spēka trīscīņa? Tie, kas ar to paši nenodarbojas?
Pēdējā laikā, pieļauju, ka ir ļoti daudz cilvēku, kas šo sporta veidu ir, ja ne gluži iepazinuši, tad vismaz redzējuši un dzirdējuši par to. Sacensības tiek rīkotas ne tikai Rīgā, tās tiek organizētas visā Latvijā, lai popularizētu šo sporta veidu. Tas tiek reklamēts arī dažādās sporta izstādēs. Sacensības tiek rīkotas ne tikai sporta zālēs, bet, piemēram, t/c "Mols". Gārāmgājēji iet un interesējas, ko tie čalīši tur dara ar to stieni.
Kā jebkurā sportā, ja grib cerēt uz sasniegumiem, jāievēro stingrs režīms – treniņu, uztura, atpūtas režīms. Cik pašam bija viegli vai grūti to ievērot, gatavojoties sacensībām?
Tas ir diezgan periodiski. Grūti noturēt sevi režīmā, kamēr sacensību vēl nav. Kad ir sacensības un tu redzi rezultātus, ir papildus motivācija darboties un nedaudz pamocīt sevi.
Jau pieskārāmies vārdam "Spēka Pasaule", kas ir viens no labāk zināmajiem klubiem Latvijā. Cik svarīgi trīscīņniekam ir būt kāda kluba sastāvā, nevis startēt kā individuālam sportistam?
Es domāju, ka klubam un kolektīvam, kas stāv sportistam aiz muguras, ir ļoti liela nozīme. Viss treniņu process, padomi – tā ir pieredzes bagāža, kas tev tiek uzdāvināta, nevis jāiegūst pašam caur kļūdām.
Esi dzirdējis, ka kāds sportists sasniedzis labus rezultātus, startējot pilnīgi individuāli un nepiederot ne pie viena kluba?
Patiesībā pat nē. Piesakoties sacensībās jau tiek jautāts, no kāda kluba sportists ir. Nekad neesmu tur redzējis tukšu ailīti.
Tad sanāk, ja es tagad gribētu piedalīties sacensībās, es nemaz to nevarētu, jo obligāti jābūt trīscīņas kluba biedram?
Es pieļauju, ka tavs klubs droši vien būtu Cēsis. Klubu ieguldītais darbs sportistā, protams, var atšķirties no kluba uz klubu, bet es nemācēšu nosaukt nevienu sportistu, kas būtu ieguvis medaļu, neesot kāda kluba sastāvā.
Cik būtiska loma ir trenerim? Tie, kas sāk nodarboties ar smagatlētiku, nereti sāk paši, bez trenera palīdzības.
Es arī sāku pilnīgi individuāli, apmeklēju trenažieru zāli ar draugiem. Zāles treneris, kas pieskata, lai apmeklētāji nebojā veselību un vingrinājumus izpilda daudzmaz pareizi, ieteica man piedalīties sacensībās un aizbraukt uz Valmieru, kur nobāzējies klubs "Spēka Pasaule". Iestājos klubā un, protams, izaugsme bija acīmredzama. Treneris paskatījās, ko es varu, no tā izveidoja man programmu. Līdz tam ne pusi no tā nezināju. Pašam trenējoties, tu vari nepamanīt, ka kādu vingrinājumu dari nepareizi. Labi, varbūt ne nepareizi, bet nepilnīgi. Treneris no malas var palīdzēt un ieteikt, ko darīt. Manā gadījumā trenerim ir bijusi milzīga ietekme uz maniem rezultātiem un sasniegumiem.
Sacensībās redzams, ka startē gan jauns, gan vecs – pat vīri pēc 60,70 gadiem. Trīscīņa padara sīkstu un ļauj sportistam startēt līdz pat sirmam vecumam?
Jā. Ir ļoti daudz sportistu, kas sasnieguši 60 gadus un pat turpina startēt pēc 60. Ja esi sportojis ar galvu, nepārforsējis, tiešām domājis līdzi savai veselībai – pilnīgi mierīgi!
Tomēr nereti dzirdēti komentāri "tie, kas dzelžus cilā, tikai bojā sev veselību un nevarēs vecumdienās piecelties no krēsla..."
Kā redzi - arī vecumdienās var cilāt dzelžus. Tas, protams, ir atkarīgs, kā to dara. Vai sporto prātīgi, taupa savu veselību, izmanto drošības ekipējumu vai neizmanto, kāda ir vingrinājumu izpildes tehnika - tas viss ietekmē sportista veselību. Katrs nepareizi izpildīts vingrinājums atstāj savu ietekmi uz veselību.
Strādājot ar šiem milzīgajiem svariem, vai traumas treniņos, sacensībās gadās bieži?
Personīgi man nav bijusi nekāda nopietna trauma trenažieru, trīscīņas dēļ. Protams, vilkmi taisot, gadās nobrāzumi, kad stienis slīd gar kājām. Nu, visādi negadījumi var gadīties, bet tas ir jebkurā sporta veidā. Iespējamība ir tieši tikpat liela, kā sastiept kāju futbolā.
Cik izmaksā pamata ekipējums, lai varētu sākt nodarboties ar spēka trīscīņu?
Pamata ekipējums ir pieguļoši šortiņi, sporta apavi un krekls. Bet, ja grib sasniegt labākus rezultātus, ir pieejami speciāli sporta apavi katrai disciplīnai, ceļgala saites, saites rokām, triko, spiešanas krekls - tas viss jau tomēr prasa naudas maka biezumu. Piemēram, spiešanas triko maksā ap 100 latiem. Ir gan iespējas nopirkt arī lietotus, kas nav daudz sliktāki par jauniem.
Paturpinot par ekipējumu - sportisti spēka trīscīņā startē kategorijās "ar ekipējumu" un "bez ekipējuma". Pastāsti nezinātājam sīkāk par šo specaprīkojumu.
Sacensībās bez ekipējuma izmanto tikai pamata drošības elementus, piemēram, jostu, kas savelk muguru - tas ir pašu veselībai un drošībai. Netiek izmantots nekāds cits ekipējums, kas varētu palīdzēt uzlabot rezultātus. Ja runā par speciālo ekipējumu (speciāli krekli un triko katram vingrinājumam – stieņa spiešanai guļus, pietupienam un vilkmei - red.) - tas būtiski palīdz uzlabot sportista rezultātu. Katram šim ekipējumam ir sava nozīme, savi plusi. Tādā veidā tiem, kam ekipējuma nav, būtu ļoti grūti konkurēt.
Pats esi startējis gan kategorijā ar ekipējumu, gan bez.
Jā, sākumā startēju bez. Arī kopā ar tiem, kam ir ekipējums. Vienmēr esmu bijis ļoti vieglā svara kategorijā, kur sportistu ir maz, tāpēc mūs atsevišķi nemaz nedalīja. Ar laiku iegādājos ekipējumu, lai varētu līdzvērtīgi sacensties ar pārējiem puišiem.
Esi startējis arī ārvalstīs, pasaules čempionātā Čehijā. Par atlētu sniegumu un sacensību organizēšanu - kā Latvija izskatās uz citu valstu fona? Ir OK?
Protams, ka ir OK! Organizēšanu salīdzināt grūti. Sportistu skaita atšķirība ir milzīga. Sportistu ir simtiem, pat tūkstošiem, mums 300 jau ir ārkārtīgi daudz. Protams, tur ir asistenti – pieci lieli vīri, kas pieskata, lai sportisti nesatraumējas un glābj, kas ir jāglābj. Pasaules čempionāts tiek filmēts no vairākiem rakursiem, var paskatīties video par sevi. Ekipējums ārzemēs ir pats jaunākais, jaunākie stieņi un ripas, bet pašā organizēšanas ziņā mēs daudz ko neatpaliekam no ārvalstīs rīkotajām sacensībām.
Sportistu ziņā - uz pasaules čempionātiem tiek sūtīti spēcīgākie un labākie, tāpēc var rasties neliels šoks, izbraucot ārpus Latvijas uz Eiropas vai pasaules čempionātu un paskatoties rezultātus. Mūsu sportistiem vēl ir kur augt, kaut gan nevarētu teikt, ka mums nav konkurētspējīgu sportistu. Ir!
Meitenes arī startē spēka trīscīņā?
Ir arī meitenes! Kādas 5-6 sacensībās ir. Konkurence savā starpā tāpat ir, arī meitenes cīnās.
Protams, ir konkurence, bet vai trīscīņnieku kopiena vispār ir savstarpēji draudzīga?
Jā. Šie drausmīgie buļļi ir ļoti sirsnīgi cilvēki. Visi ir lielākie draugi gan pirms, gan pēc sacensībām, gan sacensību laikā. Viens otram izpalīdz, ja kaut kas ir aizmirsies, tad aizdod ekipējumu, palīdz to uzvilkt. Baigi forši!
Sacensībās bieži vien sportists var pasūtīt sev mūziku, daži pat paņem līdzi konkrētu ierakstu. Vai tas palīdz, ka piegājiena laikā skan tevis izvēlēta mūzika?
Personīgi man palīdz ļoti. Liela daļa no tā, ko vari paveikt, atrodas galvā. Kā noskaņojies, kā spēj savākt sevi. Reizēm treniņos ar mokām ceļu vienu svaru, pēc divām dienām sacensībās ceļu daudz lielāku bez problēmām. Varbūt ne visiem tā ir mūzika vai īpašā dziesma, bet katram ir savs knifiņš, kā sevi savākt rokās un koncentrēties darāmajam. Man mūzika ļoti palīdz. Tāpat arī, ja skatītājos ir kāds radinieks, ģimenes loceklis vai draugs - tas ļoti palīdz. Negribas viņu priekšā izgāzties. Gribas sevi pierādīt.
Rudens un aktīvākās treniņu sezonas sākums klāt. Ko novēlēsi cīņubiedriem?
Gribētos katram novēlēt pa medaļai, jo katram gribas pagozēties uz podesta. Gribu novēlēt iztikt šo sacensību gadu bez traumām un lai izdodas viss ieplānotais!
Video sarunu ar Mārtiņu Jurkānu skatieties šeit.
Uz sarakstu
man patīk