"Lekrings" uzbrucējs: pārstāvēt savu valsti ir liels gods
Sezona teju galā. Vai nav emocionālais un fiziskais izsīkums – nav uz šo brīdi sports nogurdinājis, "piegriezies"?
Man liekas, ka sports nemaz nevar apnikt, ja tā atklāti. Otrdien pēc spēles atbraucām mājās, trešdienas rītā pamodos ar tādu neticību, ka esam zaudējuši. Tu visu gadu esi strādājis, cīnījies, ir ieguldīts darbs, laiks, lieli cilvēkresursi no treneru puses, tad vēl apkalpojošais personāls, fiziskās sagatavotības treneris, sponsori. Šoreiz tas viss nesasummējās, kā vajadzēja. Tiešām ir tāda neticība, ka sezona jau teju galā – tikai šodien atbrīvojos no play-off laikā uzaudzētās bārdas. Tomēr, ja runājam par sportu, man tas nekad neapniks un ir dziļi iesēdies sirdī. Tas turpinās katru gadu - ziemā florbols, vasarā pludmales volejbols, pēc sezonas, līdz vasaras vidum, spēlēju hokeju.
Latvijā šo sporta veidu pieņēma pietiekoši strauji – jau drīz pēc neatkarības atgūšanas, 1993.gadā notika pirmais čempionāts. Kā Tev liekas, kāpēc florbola popularitāte pie mums gadu no gada pieaug?
Kāpēc florbols šeit ir cieņā? Varam skatīties šādi – pie mums lielā cieņā ir hokejs. Bieži vien cilvēki florbolu redz kā kaut ko līdzīgu hokejam. Cilvēkiem patīk ātrums, emocijas.
Piemēram, neesmu dzirdējis, ka Lietuvā florbols būtu tik populārs. Tas tāpēc, ka tur nav tik izteiktu hokeja tradīciju, kā Latvijā?
Tieši tā. Domāju, ka latviešiem jau ir tas ir iesakņojies – Balderis un pārējie "lielie" uzvārdi... No lietuviešiem neko tādu nedzirdēsi. Igaunija gan ir tuvāk Skandināvijai, varbūt tāpēc pie viņiem florbols ir vairāk "aizgājis".
Noteikti esi dzirdējis vai lasījis YouTube komentāros, ka reizēm hokejisti nievājoši dēvē florbolu par "hokeju mīkstajiem". Kā Tu to komentētu?
Domāju, tie, kas tā saka, nekad nav spēlējuši florbolu. Ikviens hokejists, kurš paņem rokā florbola nūju, un vasaras līgās daudzi to arī dara, saka – tas ir pavisam savādāk, nekā iedomājies sākotnēji. Pat piespēli nav viegli padot, uz laukuma ir jādomā ātri, viss ir jādara savādāk. Tādiem komentētājiem jāiedod rokā florbola nūja – lai paši izbauda, cik "viegli" tas ir.
Šķiet, pats arī sāki ar hokeju. Kā nonāci līdz florbolam?
Vispār bija tā, ka florbola un hokeja gaitas uzsāku aptuveni vienā laikā - 2005.gadā, kad šajā hallē (Cēsu pilsētas sporta komplekss – red.) notika U-19 florbola čempionāts. Gāju skatīties un iepatikās. Vispār nāku no sportiskas ielas – ar draugiem arī ārā spēlējām florbolu, notika pat mači ar puišiem no blakus pagalma. Tā 2005.gadā sāku ar to nodarboties nopietnāk. Kaut kādi pamati jau bija ielikti no tās pašas skraidīšanas pagalmā, pirms tam diezgan nopietni nodarbojos arī ar vieglatlētiku. Par to jāsaka liels paldies tēvam, kurš mani tur ievirzīja. Sportistam ir ļoti svarīgi, ja fiziskā sagatavotība tiek ielikta jau no bērnības. Paralēli nodarbojos arī ar hokeju. Kā svaru kausi nosvērās par labu florbolam? Tas bija 2009.gads, kad sāku studēt. Iepriekš varēja apvienot gan vienu, gan otru, dienā bija pat divi un trīs treniņi. Nākot klāt studijām, sapratu, ka jānosveras par labu vienam sporta veidam. Pasēdēju, padomāju, kur varētu tālāk izsisties. Domāju, neesmu kļūdījies savā izvēlē. Hokejā trenējos Valmierā. No Valmieras neviens, manuprāt, nav īpaši augstu ticis. Halle ir celta nesen, tāpēc tā hokeja pieredze Valmierā nav tik liela kā Rīgā.
Tātad saskatīji sev lielāku perspektīvu florbolā, tāpēc arī šāda izvēle?
Jā. Bija jāizvērtē – cik daudz es kā spēlētājs varu izaugt hokejā, cik florbolā.
Kā vērtē Latvijas florbola meistarības līmeni uz Eiropas fona – salīdzinājumā ar florbola lielvalstīm – Zviedriju, Somiju, Šveici, Čehiju?
Skandināvijā līmenis ir tāds, ka sporta halles ir uz katra stūra, tās ir pieejamas visu dienu. Tur ir zināšanas, vide – viss, lai tu varētu izaugt par labu spēlētāju. Līdz tam mums vēl ir tāls ceļš ejams. Ja runā par Šveici, Čehiju... kurš zina? Varbūt jau šajā čempionātā mēs aiziesim viņiem garām. Šogad Čehija ir mūsu izlases grupā. Cerēsim, ka izdosies.
Ja salīdzina ar citiem populāriem komandu sporta veidiem, vai Latvijā ir pietiekams atbalsts florbola izaugsmei – no valsts, pašvaldību puses?
Cēsīs neiziesi cauri pilsētai, neieraugot kādu puisi vai meiteni ar florbola nūju somu rokās. No tā arī izriet atbalsts. Ja ir interese, tad nāks finansējums gan no pašvaldību puses, gan no privātiem sponsoriem. Ja tavs bērns spēlē florbolu, protams, ka tu vēlies, lai viņš spēlē labākā līmenī, ar labākiem apaviem un uz spēlēm brauc ar labāku autobusu. Precīzus ciparus, kas grozās ap florbolu, protams, ir grūti nosaukt.
Tad var teikt, ka Cēsis ir florbola pilsēta?
Jā, es domāju – absolūti. Cēsis ir florbola pilsēta.
Maza valstiņa, bet vīriešiem vien ir trīs līgas – Virslīga, 1.līga, 2.līga, tad vēl ir veterāni. Vai šis skaits ir optimāls – nav par daudz?
Līgu nekad nevar būt par daudz. Var gari un dikti runāt, bet svarīgākais ir tas, no kā tas viss izriet. Tas izriet no jaunatnes sporta, no bērnu čempionātiem. Ir svarīgi, lai viņiem būtu kaut kādi pamati jau no mazotnes, lai tas attīstītos katrā pilsētā. Tad arī spēlētāji nonāk tajā līgā, kurā katrs sevi redz. Skatoties uz "Lekringu" – tas principā sastāv no audzēkņiem, kas nāk no 1. un 2.līgas.
Pats esi spēlējis Latvijas U-19 izlasē, arī Latvijas vīriešu izlasē. Kādas ir būtiskākās nianses, atšķirības, spēlējot izlasē un spēlējot klubā?
Pirmā doma, kas tikko iešāvās prātā – spēlējot izlasē, tu uzliec roku uz sirds un dziedi himnu, bet laikam jau arī klubs tik dziļi iesēžas sirdī un arī tur tu uzliec roku uz sirds... Tā nav lielākā atšķirība. Bet, protams, pārstāvēt valsti – tas ir ļoti patīkami un tas ir liels gods.
Izlasē tiek sakopoti labākie no dažādiem Latvijas klubiem. Vai tā savā ziņā Tev nav arī iespēja izzināt citu spēlētāju spēles stilu, ar kuriem citreiz nāksies tikties laukumā jau kā pretiniekiem Virslīgas čempionātā?
Tā ir, katru dienu kopā trenējoties kopā izlasē. Lielākoties jau izlasē arī ir līderi, kas sava kluba ietvaros veido spēli. Noteikti, spēlēšana izlasē palīdz iepazīt spēlētājus, pret kuriem vēlāk nāksies spēlēt jau kā klubam pret klubu. Arī savā starpā sarunājoties, neviļus tiek atklāti kaut kādi noslēpumi.
Latvijas florbolā ir gana daudzi gadījumi ar spēlējošajiem treneriem. Turklāt – spēlē vienā komandā, trenē citu tās pašas līgas komandu. Nesaskati šeit interešu konfliktu?
Vai tas ir interešu konflikts? Iespējams. Tur viņiem pašiem ir jāsēžas pie galda un jāizrunā attiecības. Ja abas puses ir apmierinātas, tad nav problēmu. Visiem ir jāvadās pēc vieniem noteikumiem, pēc viena federācijas uzstādīta reglamenta. Ja tur ir punkts, ka drīkst gan trenēt, gan spēlēt, tad kāpēc nē?
Un ja pats spēlējošais treneris to slodzi var "pavilkt"...
Jā, tas noteikti nav viegli.
Kā Latvijas florbolā noris paaudžu nomaiņa?
Ir OK! Protams, pieredze jaunajiem nāks ar laiku - to var iegūt tikai spēlējot un mācoties no pieredzes bagātākajiem biedriem. Skaidrs ir tas, ka jaunajiem ir jānāk, jāspēlē, ar laiku jāieņem komandas līderu lomas.
"Lekrings" ir komanda ar tradīcijām, vēsturi – ņēma dalību jau pirmajā Latvijas florbola čempionātā, pirmos trīs gadus arī kļūstot par čempioniem. Pēc tam gan tas izdevās vairs tikai vienu reizi. Kāpēc tā? Strauji pieauga komandu skaits un konkurence?
Es pat par to neesmu īpaši domājis. Katrā ziņā, lai titulu iegūtu šobrīd, salīdzinājumā ar pirmajiem čempionātiem – tas ir krietni sarežģītāk. Ir vajadzīgi lieli cilvēkresursi, vajadzīgi komandas ārsti, iespējams, kādai komandai jāpiesaista psihologs. Cilvēku skaits, kas strādā ar komandu, ir liels. Skatoties mūsdienu situāciju, viss atsitas vienā punktā – tās ir finanses. Citai komandai tās ir lielākas, citai mazākas. Vai šobrīd joprojām var izbraukt uz entuziasmu? Varbūt var... bet maz ticams.
Tātad, deviņdesmito gadu sākumā viss sākās, entuziasma virzīts?
Jā, es domāju, ka tas bija entuziasms.
Šosezon arī netikāt Virslīgas finālā. Kas pietrūka?
Jāatceras, ka regulāro sezonu nevar salīdzināt ar play-off. Kas šosezon pietrūka? Viss pa bišķiņam saliekas, sasummējas, un savācas tas zaudējums. Nav jau arī viena spēle - tās ir piecas spēles, respektīvi, līdz trīs uzvarām. Pirmo spēli pret "Lielvārdi" uzvarējām, tātad viss kārtībā. Zaudējums otrajā spēlē - pirmajā periodā bija trīs vārtu stabiņi un ļoti daudz bīstamu momentu, bet bez vārtu guvumiem. Laikam jau zaudējām šo spēli pirmajā periodā. Trešā spēle uzvarēta bullīšos – šovs! Pusfināla un pat fināla cienīgs mačs. Ceturtā spēle... neviens nezina, kas notika. Varbūt bijām atstājuši visas emocijas iepriekšējā spēlē. Šajā spēlē bija ļoti maz pozitīvu emociju uzplaiksnījumu, impulsu. Tas nav patīkami, bet kā ir, tā ir. Šoreiz pretinieks bija spēcīgāks un dažos gadījumos arī veiksmīgāks.
Tikko ieminējies par emocijām, impulsiem. Cik būtiskas spēlē vai pirms spēles ir emocijas, garīgā noskaņošanās?
Tas ir individuāli – kā katrs noskaņojas. Piemēram, citam vajag klausīties smagāku mūziku, lai noskaņotos, uzvilktos, citam tieši jānomierinās, lai varētu normāli aizvadīt spēli. Kopumā emocijas valda pār visu, vismaz play-off absolūti noteikti. Tomēr tās jāmāk valdīt, sabalansēt, ievadīt pareizās sliedēs, tad arī būs rezultāts.
Spēļu apmeklējums pie mums ir dažāds. Atmetot patriotismu pret savu pilsētu un paskatoties objektīvāk – kurā pilsētā un kuram klubam ir vislabākie fani?
Tas ir ļoti pakārtots tradīcijām, un spēcīgas tradīcijas fanu ziņā ir "Rubenei". Kocēnu zālē vienmēr ir daudz un skaļi atbalstītāji. Bet play-off labi atbalstītāji bija arī "Lekringam", "Lielvārdei" bija ļoti labs atbalsts. Tas ir atkarīgs no spēles – kas pret ko spēlē un kā spēlētāji prot nodot emocijas skatītājiem.
Ja jaunietis grib sākt nodarboties ar kādu no komandu sportiem, bet viņš vēl nav izlēmis – kuru no visiem, Tu kā florbola pārstāvis varētu ieteikt, kāpēc būtu jāizvēlas trenēties florbolā?
Meitenēm patīk florbolisti.
Tas arī ir faktors!
Tas ir faktors. Bet, ja nopietni, tad varbūt varam skatīties tā, ka tas ir tuvāks hokejam, un hokejs patīk visiem latviešiem. Vēl kas – ir lielākas iespējas tikt izlasē, līdz ar to spēlēt arī Olimpiskajās spēlēs, kas ir viena no iespējām, ka florbols būs olimpiskais sporta veids 2020. vai 2024.gadā. Tas bija tavs nākamais jautājums?
Jā, tu man tikko nozagi jautājumu! Bet kā Tu domā – pats paspēsi uzspēlēt Olimpiskajās spēlēs?
Paspēšu! Medicīna taču arī attīstās – cilvēka spējas ir neierobežotas.
Ja vecāki grib sūtīt bērnu trenēties florbolā, būtiski zināt, cik tas izmaksās. Cik dārgi vai lēti tas ir? Cik bieži lūzt nūjas, cik jāmaksā par treniņiem?
Tas nav dārgi. Cēsīs, kad es trenējos sporta skolā, bija jāmaksā divi vai trīs lati mēnesī. Florbola apavi ir parastie zāles apavi, kurus var nopirkt, sākot no 20 latiem. Nūjas lētāk kā veikalā var dabūt no izplatītājiem, nūju cenas iesācējiem ir no 10 līdz aptuveni 30-40 latiem. Cik nūjas bieži lūzt? Tas ir atkarīgs no spēlētāja. Mums komandā ir cilvēki, kas ar vienu nūju var nospēlēt trīs sezonas, bet ir arī tādi, kuriem sezonā jānomaina piecas nūjas.
Cik viegli ar florbolu ir "izsisties" ārpus Latvijas robežām, spēlēt, piemēram, kādā Skandināvijas valstu klubā. Zinu, arī no "Lekringa" ir tādi gadījumi...
Ir, kas spēlējuši gan Somijā, gan Norvēģijā.
Kā tur veicas?
Cik saprotu, tu domā konkrēti Ingu (Laiviņu – red.).
Jā.
Nu, viņi tikko izkrita ceturtdaļfinālā. Bet gan jau, ka veicas labi, ja jau viņš tur spēlējis trīs sezonas. Katrā gadījumā tā pieredze ir neatsverama. Atbraucot šeit, viņš ir top spēlētājs. Turklāt tās zināšanas, ko būs ieguvis, varēs nodot jaunajai paaudzei, iespējams, arī kļūstot par labu treneri.
Tu pats paralēli studē Vidzemes Augstskolā. Nav grūtības apvienot studijas ar sportu?
Ja atklāti – nevienu reizi pat naktī neesmu mācījies, kaut gan man ir kursa biedri, kas tā dara. Varbūt tā ir veiksmīga laika plānošana.
Iedomāsimies nepatīkamu dilemmu, ja tev rītdien būtu gan eksāmens skolā, gan svarīga spēle izbraukumā – uz ko tu dotos?
Braukšu uz spēli.
Tāda situācija kādreiz ir bijusi?
Šāda nē, bet bija gadījums, kad nedēļā reizi devos uz terapiju, jo bija traumēts ceļgals. Tad ik nedēļu sanāca izlaist svarīgas lekcijas, bet – ja tu neārstēsi traumu, tu nespēlēsi. Tas ir jāsaprot. Katrā ziņā pasniedzēji skolā ir pretimnākoši, visu varu sarunāt.
Kāpēc florbola spēles tik maz translē televīzijā? Labi, ja reizi gadā parāda finālu.
Florbolu ir jāprot filmēt. Uzreiz var redzēt, ja spēle ir filmēta, piemēram, Zviedrijā. Kvalitāte ir ļoti augsta. Kāpēc nerāda Latvijā? Nezinu. Domāju – paies pāris gadi un rādīs arī regulāro čempionātu. Ļoti pozitīvi ir, ka translācijas reizēm redzamas Sportacentrs.com, liels paldies arī vietējiem entuziastiem Gludahill.com, kuri arī piedāvā labas kvalitātes video translācijas.
Beigsi skolu un būsi politologs. Varēsi sabalansēt savu nākotnes profesiju ar sportu?
Visu var sabalansēt, ja labi grib! Florbolu spēlē ļoti dažādu profesiju pārstāvji.
Video interviju ar Aleksandru Abramovu skatieties šeit.
Uz sarakstu
