"Hawaii Warriors" basketbolists: dažkārt aizmirstam, ka tā ir tikai spēle
Pastāsti – ko tu pašlaik dari ASV, kur mācies?
Šobrīd vēl mācos Havaju salu Universitātē, Honolulu. Nākamgad taisos beigt ar grādu politoloģijā un starptautiskajās attiecībās. Papildus iegūstu sertifikātu miera un konflikta studijās – varēšu arī miera sarunas vadīt.
Kāpēc izvēlējies tieši politoloģiju?
Eksaktās zinātnes mums nepiedāvā – tās ir sarežģītas, tāpēc aizņem pārāk daudz laika, to nevar apvienot ar basketbolu. Humanitārās zinātnes iespējams apvienot.
Pašam vairāk interesēja eksaktās zinātnes?
Principā jā, vairāk interesējos par bioloģiju.
Kāpēc izvēlējies doties studēt un spēlēt basketbolu tieši uz ASV?
Tāpēc, ka pirms trim gadiem tā sistēma Latvijā nebija sakārtota. Vai nu tu mācies labā universitātē un spēlē vidusmēra komandā, kas trenējas 3-4 reizes nedēļā, vai arī spēlē labā komandā un mācies ne tik labā universitātē. ASV tā sistēma ir sakārtota. No rīta ir treniņš, tad ir mācības, vakarā atkal treniņš. Visi to saprot – pasniedzēji to saprot, treneri to saprot. Viss ir saistīts, tā ir viena sistēma. Latvijā tā nebija, bet pēdējā laikā ir vērojami uzlabojumi "Turībā", "LU".
Kam ASV dod priekšroku – tu sportam vai mācībām?
Lieta tāda, ka nevar spēlēt, ja ir sliktas atzīmes. Ja tu esi nesekmīgs, tevi diskvalificē uz semestri. Jāturas pa virsu visiem darbiem.
Bet kāpēc ASV, ne Eiropa? Nevilināja kāda no Eiropas valstīm?
Man bija piedāvājumi pēc vidusskolas braukt uz Itāliju un Spāniju, spēlēt profesionāli. Parunāju ar ģimeni un ģimene nolēma, ka man būtu ļoti labi iegūt izglītību. Tagad arī pats to saprotu – basketbols ir traumatisks sports, sazin kas var notikt, bet diploms jau nezūd, tas ir uz mūžu.
Principā izglītība tev ir kā drošības spilvens?
Jā, tas ir kā rezerves plāns.
Vai no paziņu loka daudzi jaunieši no Latvijas dodas uz ārvalstīm – mācīties, sportot?
Tajā gadā, kad es aizbraucu, es biju vienīgais džeks, bet brauca daudz meitenes. Meitenes katru gadu brauc – viņas tomēr ir gudrākas par džekiem, kuri pa taisno brauc spēlēt profesionāli. Viņi 35 gados beidz spēlēt un tad domā – ko lai tālāk dara. Meitenes vispirms iegūst izglītību, tad pievēršas profesionālajam sportam.
Basketbols šeit un basketbols ASV – kopīgais, atšķirīgais?
ASV vairāk ir individuālā, spēka spēle, 1-1. Eiropā vairāk ir komandas darbs, būs tā papildus piespēle uz brīvāko metienu. Tur ir izteikts individuālisms. Viņiem tā sabiedrība tāda, kapitālisms. Pašam "jāistas" individuāli, amerikāņi to audzina savos bērnos – neviens tev nepalīdzēs, tu būsi pats par sevi, jo vairāk izdarīsi jo vairāk saņemsi naudu un tamlīdzīgi. Eiropas basketbols nav tik agresīvs, spēka spēlē balstīts, vairāk komandas darbs.
Kāds spēles stils tev pašam tuvāks?
Sākumā man bija grūti pierast, vienmēr mēģināju atdot piespēli partneriem nevis pats uzņemties iniciatīvu. Šobrīd varu teikt, ka esmu paņēmis labāko no abiem. Vairāk pieprotu spēka spēli, bet laukumā redzu arī savus partnerus.
Ko Latvijas basketbols, basketbola skola varētu mācīties no ASV – treniņu organizācijā, darbā ar spēlētājiem?
Tas nekādā ziņā nav labāks vai sliktāks, bet savādāks. Ja pirms 3 gadiem Latvijā būtu tādas komandas kā "LU" un "Turība" ir tagad, kas spēlē 1.divīzijā un apmaksā dzīvesvietu, ēšanu, mācības, es bez domāšanas paliktu Latvijā. Pirms 3 gadiem nekā tāda nebija, tāpēc nācās nosliekties par labu ASV. Citādi nav pilnīgi nekādas atšķirības – treneri ir tikpat zinoši, grozs visur vienāds, bumba ir tikpat apaļa. Arī Amerikas treneri brauc mācīties uz šejieni. Viss ir globāli. Basketbola galvenā būtība ir dabūt bumbu cauri grozam – to tu vari iemācīt vai nu pēc Amerikas vai Eiropas metodēm.
Kas varētu būt traucēklis vēl labākai Latvijas basketbola attīstībai? Teici – treneri mums ir labi, spēlētājiem potenciāls ir. Kas traucē?
ASV viss ir uz biznesu orientēts, par brīvu neviens neko nedara. Pat vidusskolu basketbols pelna, pārdodot uz spēlēm biļetes, televīzijas raidtiesības, ekipējumu, fanu atribūtiku. Latvijā naudu pelna tikai lielie klubi – "VEF", "Ventspils". Tas ir principā visos sporta veidos – ar to neviens naudu nepelna. Jāatrod sponsori, kuri būtu gatavi ieguldīt naudu ilgtermiņā, bet ilgtermiņā neviens naudu ieguldīt negrib. Ja es tev dodu naudu šogad, vai tu man šogad arī dabūsi čempiona titulu? Savukārt ASV tā ir sistēma, bizness. Pat koledžu basketbols. Mana universitāte nav nekāda lielā, bet pelna uz biļešu pārdošanu un fanu atribūtiku. Uz katru spēli nāk ap 6-8 tūkstoši cilvēku. Spēles rāda arī vietējā televīzijā, uz Ziemassvētkiem, kad ir ESPN turnīrs, rāda arī nacionālajā televīzijā.
Kā šosezon veicās?
16 uzvaras un 16 zaudējumi. Vienmēr var labāk, nebijām ar sezonu apmierināti. Vienā brīdī bija klusais periods, zaudējām piecas spēles pēc kārtas.
Kas pietrūka, lai sezona izdotos?
Es domāju, pieredze. Komandā arī nebija izteikti līderi, kas uzņemtos iniciatīvu. Tieši psiholoģiski līderi.
Kā bija iejusties pilnīgi svešā vidē, tīri sadzīviski?
Sākumā bija grūti. Visvairāk pietrūka ēdiens. Mājās gatavotu ēdienu nekas nevar aizstāt.
Tur mājās negatavo ēdienu?
Gatavo, bet tie produkti, no kā taisa... nav tā garša tāda pati. Havaju salās Latvijas produktus dabūt ir pavisam grūti. Kad dzīvoju Losandželosā, tad mēs, latvieši, aizbraucām uz krievu veikalu – tur varēja dabūt rupjmaizi, krējumu, biezpienu. Bija Latvijas produkti – "Selgas" cepumi, ievārījums.
Šis liek domāt par vēl vienu populāru stereotipu – amerikāņi nejauc Latviju ar Krieviju?
Jā, Losandželosā vispār domāja, ka Latvija ir kaut kāda Krievijas priekšpilsēta. Es centos skaidrot, ka Latvija ir uz rietumiem no Krievijas, ka mēs esam neatkarīga valsts.
Bija viegli sadraudzēties, atrast domubiedrus?
Jā, es esmu diezgan komunikabls. Atlika vēl pateikt, ka spēlēju komandā – visi uzreiz čomi.
Populārais mīts no amerikāņu filmām par vidusskolām – "stilīgie sportisti" un pārējie?
Jā, tas pieņēmums, ka skolā ir krutie cilvēki un nūģīgie. Ja tu spēlē sportu, tu esi krutais (smejas).
Kādi nākotnes plāni? Mērķē uz augstāko – uz NBA?
Es negribu par šo runāt, nevēlos izteikt minējums. Teiksim vienkārši tā – mans nākotnes plāns ir profesionāls sports. Spēlēt basketbolu profesionāli. Es parasti dodu priekšroku darbiem, nevis runāšanai. Lai par mani runā mani darbi. Par mani un Cēsīm.
Par Cēsīm – skan patriotiski.
Protams. Arī Amerikā virs ģērbtuvju skapīšiem mums katram ir neimtegi – šilte ar vārdu, tur ir mans numurs, vārds, uzvārds un no kurienes es esmu – Cēsis, Latvija. Pirms katra treniņa vai spēles es par to divreiz uzsitu. Tas nav tikai tā. Tam ir simboliska nozīme. Tas ir mans vārds uzvārds, 13 ir numurs, ar kuru es pārstāvu universitāti, bet Cēsis ir mana pilsēta, tā ir mana valsts un ģimene. To es pārstāvu – ja es izdarīšu kaut ko labu vai sliktu, tas viss atsauksies gan uz mani, manu universitāti, manu valsti.
Jums komandai ir īpaši pirmsspēles rituāli?
Mēs visi saliekam kopā rokas. Viens no cilvēkiem saka: "We are..." un citi piebalso "Champions!" (Mēs esam čempioni – redakcijas piezīme) Mēs spēlējam par čempiona titulu un mēs spēlējam kā čempioni. Būt čempionam nenozīmē tikai uzvarēt. Tā ir attieksme. Tu respektē spēli, respektē pretinieku, vienmēr spēlē ar cieņu un ar pilnu atdevi.
"Hawaii Warriors" – kareivīgs nosaukums. Pats arī esi kareivīgs?
Es vairāk esmu mierīgais tips, bet basketbola laukums ir cita pasaule. Ir skola, ir privātā dzīve, bet, kā tu izej laukumā – tā ir cita pasaule. Viss apkārt tev pazūd – visas problēmas, ilgas, vēlēšanās. Ir tikai spēle. Tu un vēl deviņi cilvēki laukumā.
Zināmā mērā tā ir tāda kā garīgā pašdziedināšanās – izejot laukumā aizmirsti visas problēmas?
Bet tas jau nenozīmē, ka viņas nav. Pazūd vien uz to brīdi. Pirms spēles zālē ir tie 6-8 tūkstoši cilvēku, visi kliedz, bļauj, bet man viss pazūd – it kā tukša zāle. Es neredzu ne draugus, ne ģimeni, tikai laukumu. Tā es atslēdzos no pasaules, ieeju spēlē. Problēma reizēm ir tāda, ka mēs aizmirstam – basketbols ir tikai spēle, kas izdomāta, lai cilvēkiem būtu jautri. Sākam uztvert to pārāk nopietni.
Kā no tā izvairīties? No tā, ka biznesa intereses sāk dominēt par spēles būtību.
Katram pašam jāsaprot, ko viņš grib no basketbola. Vai grib tikai samaksāt savus rēķinus, vai arī samaksāt rēķinus un arī izbaudīt spēli.
Šī uztvere atšķiras amerikāņiem un eiropiešiem?
ASV ir 400 miljoni cilvēku. Lai tevi pamanītu, ir jābūt tiešām labam. Ir jāsitas uz augšu, jācīnās. Eiropā cilvēku skaits ir mazāks. Ja tev piemīt kāds talants, tad ir lielāka iespēja tikt pamanītam. Tāpēc ASV arī ir tā cīnītāju mentalitāte, tāpēc reizēm viņi var aizmirst par pašu spēli, aizmirst to izbaudīt. 3.klasē, kad sāku spēlēt basketbolu, es to uztvēru vienkārši kā jautrību – paskriet, izlietot enerģiju.
Spēlējot tādā līmenī, kādā spēlē tu, ar to var izdzīvot? Tīri finansiāli?
ASV? Principā var. Bet es dzīvoju studenta dzīvi, neko īpaši atļauties nevaru. Samaksāju rēķinus, reizēm paliek nauda, lai aizietu apēst saldējumu. Ja kāds domā, ka es tur braucu ekskluzīvā automašīnā un dzīvoju baigā apartamentā – aizmirstiet, tā nav.
Sanāk – students tur ir tas pats, kas students šeit.
Tieši tā. Tikai algas citas un cenas citas. Esmu Latvijas students Amerikā. Amerikas versija Latvijas studentam.
Kā komunicē ar ģimeni?
Pārsvarā ar Skype. Atbalsts no ģimenes un draugiem vispār ir ļoti būtisks.
Redzi iespējas, ka kādam no taviem paziņām, kas pašlaik spēlē basketbolu Latvijā, ir iespēja izsisties, spēlēt ārvalstīs augstā līmenī?
Potenciāls ir vienmēr. Tomēr ir arī pubertātes vecums, kad meitenes un citas blakus lietas kļūst svarīgākas par mācībām un sportu. Tur arī daudzi pazūd, visos sporta veidos.
Jāmāk noturēt sevi grožos.
Jābūt pašmērķim.
Tu jau vidusskolā biji nospraudis mērķi?
Nē (smejas). Es neko nezināju. 12.klases vidū izdomāju, ka vajag sākt kaut ko darīt, plānot.
Vari dot kādu padomu no savas pieredzes – jaunajiem sportistiem, jauniešiem?
Galvenais, lai ir plāns. Nevis konkrētas idejas, jo mēs jau nezinām, kā dzīve iegrozīsies, bet lai ir vismaz mērķis, vīzija, plāns. Jauniešiem arī vairāk jāceļo pa pasauli. Es pilnībā atbalstu, ja kāds izvēlas uzreiz nemācīties, bet doties uz ārvalstīm pastrādāt, ja vien ir plāns atgriezties. Pasaule jāredz.
Pats atgriezīsies Latvijā?
Jā, protams. Nekur nav tik labi kā mājās. Ideāli būtu tā – 6 mēnešus strādāt, spēlēt basketbolu ārvalstīs, 6 mēnešus pavadīt Cēsīs, Latvijā.
Strādāt savā valstī tomēr ir patīkamāk kā strādāt svešumā.
Protams. Vienīgi tagad šeit ir tāda kā stagnācija, bet es domāju, ka kļūs labāk. Galvenais atcerēties, ja tev liekas, ka iet slikti, neaizmirsti – kādam ir vēl sliktāk. ASV cilvēki mēdz satraukties par nebūtiskām lietām. Tad es viņiem atgādinu, ka citviet cilvēkiem nav jumts virs galvas, tīrs ūdens un viņi nezina, kur pārlaidīs nakti.
Video interviju ar Dāvi Rozīti skatieties šeit.
Uz sarakstu
